Neretas kultūras namā 25. septembrī valdīja īpaša noskaņa – satraukums pirms uzstāšanās, smaidi, ziedi, aplausi un dziesmas, kas skanēja no visas sirds. Te satikās cilvēki no dažādiem Latvijas un Lietuvas sociālās aprūpes centriem, lai kāptu uz skatuves, satiktu draugus un kopā piedzīvotu jau astoto “Latgales balsu” stāstu. Šoreiz tas bija “Zvaigznes ceļš” – stāsts par cilvēka drosmi, sapņiem un savu vietu pasaulē.
“Latgales balsis” nav tikai muzikāls pasākums. Tā ir satikšanās, kurā katram ir iespēja būt pamanītam, sadzirdētam un novērtētam. Uz skatuves nav sacensības par augstāko noti vai skaļākajiem aplausiem – svarīgākais ir cilvēks, viņa vēlme dziedāt un prieks par kopā būšanu.
Pasākumu organizēja Valsts sociālās aprūpes centra “Latgale” administrācija, Neretas kultūras namā pulcējot dalībniekus no VSAC “Latgale” filiālēm, kā arī draugus no VSAC “Rīga”, “Kurzeme”, “Zemgale” un Lietuvas sociālās aprūpes centriem.
Šogad skatuve bija īpaši krāsaina, jo katrs dalībnieks uz to atnesa savu stāstu. Zvaigznes ceļš katram ir savs – vienam tas sākas ar drosmīgu soli pretī skatuvei, citam ar pirmo noti, bet vēl kādam ar vienkāršu prieku būt kopā ar draugiem.
Dziesmas skanēja kopā ar draugiem un Latvijā pazīstamiem māksliniekiem – Katrīnu Dimantu, Kristīni Šomasi, Rihardu Bērziņu, Normundu Liepiņu, Veldu Porieti, Karīnu Stivriņu, Innu Kraliku, Jāni Spenneru un Jāni Pranču, kā arī ansambļa “Stage ONE” solistu Artūru Ļisicinu un dalībniecēm Olgu un Tatjanu.
Katrs priekšnesums kļuva par mazu, bet nozīmīgu notikumu – ar satraukumu pirms uzstāšanās, smaidu un gandarījumu pēc tās, ziediem, dāvanām un kopīgām fotogrāfijām. Un tieši šādos mirkļos vislabāk varēja sajust “Latgales balsu” būtību – dažkārt viens aplausu mirklis cilvēkam nozīmē daudz vairāk, nekā mēs spējam iedomāties.
“Zvaigznes ceļš” – cilvēka ceļš. Īsts, patiess un skaists. Tas bija tepat – uz Neretas kultūras centra skatuves, kur katrs dalībnieks varēja sajust: es varu, es drīkstu, es esmu svarīgs.
Pasākums ir noslēdzies, bet sajūtas un emocijas vēl ilgi paliks. Paliks atmiņas, fotogrāfijas, smaidi un sirdī – vēl viens skaists kopā būšanas stāsts.
Stāsts, kas atgādina:
Mana balss ir svarīga.
Mana balss ir sadzirdama.
Un arī mans ceļš ir tā vērts, lai to ieraudzītu.